Doles muižas parks ir 18. gadsimta beigu – 19. gadsimta sākuma dārzu mākslas paraugs. Tā veidošana aizsākusies 1776. gadā, kad muiža piederēja baronam, teātra mecenātam Otto Hermanim fon Fītinghofam (1722–1792), un turpinājusies vairāk nekā 200 gadu garumā. Senā ainavu parka teritorijā aizvien ir saglabājušās senās takas, kas līkumo cauri skaistiem koku, toskait dendroloģisku retumu, stādījumiem, gar Daugavas krastu un vēsturiskiem objektiem, kuri stāsta par parka izcelsmi un vēsturi.

Gar Daugavas krastu ved taka, kas sākas pie vēsturiskajā Doles muižas ēkā ierīkotā Daugavas muzeja. Muižas priekšā apmeklētājus priecē spilgti sarkanās krūmrozes. Kopš te ierīkots muzejs, pie ēkas iekopts arī skaists dekoratīvo koku un krūmu laukums, kura lielākais lepnums ir sēru vītols (Salix babylonica) un sudrabegles (Picea pungens f glauca). No muzeja ejot Daugavas virzienā, paveras skaists skats uz upi. Takas malā aug īpaši koki – vispirms jāmin staltā liepiņa, kuru 2004. gada 1. maijā – dienā, kad Latvija iestājās Eiropas Savienībā, – te iestādīja toreizējā Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, kuras dzimtas saknes meklējamas Doles salā. Dodoties tālāk, var aplūkot Doles muižas parka dižozolu (Quercus robur), kura apkārtmērs ir 4 m, un tam tuvu līdzās augošo ne mazāk krāšņo dižkļavu (Acer platanoides) ar apkārtmēru 3,7 m. Tālāk taka ved garām etnogrāfiskajai brīvdabas sētai “Mellupi” un noslēdzas pie piemiņas vietas – akmens skulptūru grupas, kas veltīta Rīgas HES celtniecības gaitā iznīcinātajām un applūdinātajām mājām.

Parka dziļumā atrodami vēl dažādi dabas brīnumi. Te aug vairāk nekā 40 dažādu dendroloģisku retumu – toskait arī Latvijā reti sastopamais ķiršu bērzs (Betula lenta). Divi no šiem retumiem – augstā Japānas lapegle (Larix kaempferi) un kuplā Maķedonijas jeb Rumēlijas priede (Pinus peuce Griseb.) – iedzīvojušies gandrīz blakus parka vienīgajam vēsturiskajam objektam – 19. gadsimta otrajā pusē uzstādītajam piemiņas obeliskam, kas veltīts muižas pēdējo īpašnieku – skotu izcelsmes vācbaltiešu muižnieku fon Lēvisu of Menāru – dzimtai. No obeliska taka aizved pie divām rotundām – apļiem, kuros pavasarī spilgti zied krāšņi rododendru stādījumi. Abus apļus savā starpā savieno liepu aleja, kas te aug jau no muižas laikiem.