Kārļamuižas senais ābeļdārzs, saukts arī par Zīversu ābeļdārzu, vēl šodien glabā liecības par laiku, kad te atradies vērienīgs pomoloģiskais dārzs un viena no 19. gadsimta lielākajām kokaudzētavām Baltijā.

Ikviens Kārļamuižas apkārtnes apceļotājs pamanīs te izkaisītās, vietām koptās, vietām aizaugušās ābeļdārzu salas un krāšņi ziedošo dendroloģisko stādījumu – akāciju, Ungārijas un Amūras ceriņu, bārbeļu, ievu, filadelfu, peoniju, spireju, rožu un lazdu – pudurus. Tie ir senas un rosīgas pagātnes liecinieki.

19.gadsimta 70. gados muižas toreizējais īpašnieks grāfs Emanuels fon Zīverss (1817–1909) un viņa dēls grāfu Aleksandrs fon Zīverss (1851–1935) te izveidoja pomoloģisko dārzu (pomoloģija ir botānikas nozare, kas pētī augļu koku un krūmu šķirnes) un kokaudzētavu. 1912. gadā izdots stādu katalogs liecina, ka kokaudzētavas sortimentā tolaik bijis vairāk nekā 1450 augļkoku, dekoratīvo krūmu un koku šķirņu un gadā izaudzēts ap 30 000 stādu. No 1871. līdz 1914. gadam Kārļamuižā pastāvēja arī Baltijā pirmā dārzkopības skola, kurā izglītību guvuši daudzi vēlāk pazīstami dārzkopji.

Viesnīcas “Kārļamuiža” īpašnieki ir iedvesmojušies no pagātnes sasniegumiem un turpina seno ābeļu kopšanu, lai saglabātu seno šķirņu stādījumus, kā arī uztur un atjauno vēsturiskā muižas ainavu parka dendroloģiskos stādījumus. Viesnīcas ābeļdārzos vēl šodien aug vairāk kā 100 dažādu veco šķirņu ābeles. Senā dārza vēriens pārsteidz joprojām – īpaši, ja viesnīcu apmeklējat ābeļu ziedēšanas vai ābolu ražas novākšanas laikā.