Ūdensrozes

Guna Rukšāne,  zemnieku saimniecībā “Jaunrūjas” 

Vai esat sapņos skatījuši ideālo dārzu? Man nav laimējies, bet jau Ēdenes dārza aprakstā dominē čalojošs strautiņš ar putnu dziesmām un miermīlīgiem lauvām, kuri laikam pārtiek no nektāra, jo blakus ganās stirnas un cita plēsoņu pārtika. Viduslaiku romantiskajos stāstos tā ir grota ar avotu un mīkstu sūnu, kur daiļajai dāmai atlaisties kā mīkstos pēļos. Pastorālajās gleznās tam pievienojas gans vai gane un aitu bars… Kā noprotat, tad ūdens ir tas, kas piedod harmonijas izjūtu, jo ikviena gleznaina ainava bez ūdens ir nepilnīga. Ja latvietim nav sava upes nogabala vai ezera stūrīša, tad viņš rok dīķi vai ierīko strūklaku. Arī tad, ja nav savas ūdenstilpnes, paliek iespēja radīt kaut miniatūru ūdens strūkliņu, kura te parādās te pazūd, kā tas ir japāņu dārzā.

„Bet tā tava ūdensroze neparko negrib ziedēt,” Astrīde saka, kad aplūkojam Braslas palienu pļavā izveidoto dīķīti. Nu jā, protams, tā ir krāsu mainošā ūdensroze ‘Graziella’, kuras gēnos ir siltu un seklu ūdeņu nepieciešamība. Pāris mēnešus vēlāk vārgajai audzējai pievienojam ‘Luzitania’ un ‘Froebeli’ sakneņus, kurus viņas vīrs pats izķekselē no mana dīķa. Tur leknajā mālā saauguši un izpletušies ūdensrožu ‘Meteor’, ‘Luzitania’ un ‘Rose Nymph’ ceri, un ir pēdējais laiks tos retināt, jo lapu biezums sāk traucēt ziediem, kurus daļēji aizsedz sarullējušās lapu taurītes, kas no tumšajiem dziļumiem traukušās pēc gaismas. Sakneņu ārā dabūšana ir titānisks darbs, jo, gadiem ilgi saņemot trekno barojumu no dīķa dūņām, tie ir sasnieguši tauvas resnumu un ar nesaraujamām veļas auklas resnuma saknēm ietiecas dziļi gruntī. Ūdensrožu sakneņi gan ir divu veidu – lielākajai daļai tie iet uz priekšu gar dīķa dibenu kā daudziem ūdensaugiem, piemēram, kalmēm, bet otri veido puduri, un tie plešas plašumā. Vieglāk ir izrakt pirmā tipa sakneņus, bet neba nu meklēsi vieglumu – ūdensrožu tīkotājs paņem asu lāpstu un kāpj ūdenī iekšā – nonācis līdz ceram un to sataustījis ar kāju, viņš parasti neizprotamā vieglprātībā bilst, ka nav jau nemaz tik dziļi. Protams, tādam lepni stāvošam vīrietim ūdens ir tikai līdz vidum vai augstākais sasniedz krūšu augstumu, bet varonis aizmirst, ka tad, kad ar lāpstu būs atdurts saknenis, pēc tā būs jāliecas zem ūdens, jo izraut to aiz lapām izdodas vien retu reizi. Gana svinīgi tiek ievilkta elpa plaušās, un galva pazūd zem ūdens… urā! saknenis ir rokā (nereti jānirst gan vairākkārt), un tagad tikai jāizpiņķerē tam piederošās lapas un ziedi. 

Joprojām ūdensrožu pamatsortimentu veido 20. gadsimta sākumā un arī pēc 2. pasaules kara Francijā un Anglijā izveidotās šķirnes. Šobrīd ūdensrožu selekcijas priekšgalā ir amerikāņi. Vislielāko ieguldījumu ūdensrožu kultivēšanā devis francūzis Žozefs Borī Latūrs-Marliaks. Viņš izveidojis vairāk kā 100 šķirņu, kuras joprojām aug mūsu dīķos. Pēc viņa nāves divas pēcnācēju paaudzes (Leidekeri) turpināja šo darbu, līdz 1991. gadā audzētava tika pārdota. Noturīgas, lieliskas un skaistas, bet krāsu gamma no baltas līdz piesātināti sarkanai vai, precīzāk, tumšai purpurkrāsai. Nu nesamierinājās selekcionāri, un arī audzētāji prasīja kaut ko jaunu, un tad skats atkal tiek mests silto zemju sugu virzienā – tur krāsu izvēle, tāpat kā lotosiem, ir visai bagāta. Piekrustojot N. meksicana gēnus, tiek radīta saulrieta krāsu ūdensroze, kurai ziedēšanas laikā krāsas mainās no dzeltenīgas līdz oranžai ar nelielu ķieģeļkrāsas atblāzmu (‘Graziella’, ‘Paul Hariot’, ‘Leydekeri Seignoretti’, ‘Aurora’ u.c.). Taču pie mums tās raisa mazāk ziedu, jo trūkst tā paša siltuma.

Tā arī es gandrīz izgāzos kā veca sēta, jo 2012. gada ziemā biju apsolījusi Salaspils Botāniskā dārza stādu tirgum 16. jūnijā ūdensrožu izstādi, jo iepriekšējā gadā tāda izdevās Cēsu Izstāžu namā. „Maijas Tabakas darbi pie sienām bija jau vakar, ūdensrozes salikām vāzēs pāris stundas pirms izstādes atklāšanas. Tagad vērtēju izstādi un domāju tikai par to, ka šoreiz nebūs vienaldzīgo, te nav kam nepatikt. Mākslinieces krāsas un ziedu trauslums ir kā divas ūdens lāses, tās piestāv viena otrai,” sacīja Cēsu Izstāžu nama vadītāja Nata Livonska un piebilda, ka šī nav pirmā reize, kad Izstāžu nams priecē ar košumu, smaržām un dažādību. Taču pavasara un vasaras sākuma vēsais laiks aizkavēja ūdensrožu ziedēšanu, un uz Salaspili varējām aizvest tikai 8 šķirnes, tā kā nācās izlīdzēties ar peoniju ziedu parādi.

Ūdens ne tikai veldzē – tā čalošana, un kaut vai tikai tā uzskatīšana, nomierina. Un tad sagribas ziedu, kurš no tumšajiem dziļumiem uznes brīnumskaistu, tīru un smaržīgu rozi. Ūdens Rozi.

Rabindranats Tagore daudz apdzejojis lotosa ziedu: „Plaukst saulē lotoszieds, tad vīst un pīšļos krīt, bet palikt pumpurā tas nevēlas…”  Garais ievads par nesasniedzamo – kaut arī mūsu ūdenstilpnēs iemājotu šie skaistie, svētie budistu ziedi. Nesen man atrakstīja kāda liepājniece – viņai esot uzdāvināts un jau pārziemojis Komarova lotoss. Jā, augs ir ierakstīts Krievijas Sarkanajā grāmatā, jo ir saglabājies kā krīta perioda relikts, kad klimats uz zemes bija siltāks. Tas aug Tālajos Austrumos Habarovskas apgabalā un domāju, ka Latvijas apstākļos pārziemot var, bet vai ziedēs? Diemžēl temperatūras prasības lotosiem ir no plus 24-30 grādiem vairāku mēnešu garumā. Pie mums to iespējams panākt tikai oranžērijā. Lai arī lotosi ir sauli mīloši, tie panesīs arī nelielu ēnu, bet ne vairāk – pilnīgi noēnoti viņi neziedēs. Vēl vairāk plus 5 grādi tiem jau ir nāvējoši. Komarova lotosa dzimtenē saknenis pārziemo +4 grādos siltās dūņās. Lai gan esmu skeptiska, man arī gribas pamēģināt, jo viss parasti sākas ar sapni. Kādreiz neiedomājama bija sarkanā krāsa narcisēs, tad zilā gladiolās un dzeltenā lakstveida peonijās. Šobrīd tas jau ir sasniegts – soli pa solim selekcionāri pārkāpj dabas noliktās robežas un rodas arvien jaunas šķirnes

 Būs vien jāpaliek pie mūsu pašu ūdensrozēm – un nav taču nekā skaistāka par baltu ūdensrozi. Kā no zemapziņas uzdzirkstī spoža doma, tā no ezera tumšajām dzīlēm uznirst brīnišķa, balta puķe. Tā izvēlas mierīgus ūdeņus – ezerus vai upju līčus un attekas, kur var netraucēti augt. Latvijā nav retums sniegbaltā ūdensroze (Nymphaea candida) ar 5-9 cm lieliem ziediem, taču daudz lielāku ziedu diametru sasniedz baltā ūdensroze (N. alba), kura gan ir visai reti sastopama. Kad pie manis atbrauc cilvēki ar vēlmi nopirkt baltu ūdensrozi, es vienmēr pajautāju, kāpēc viņi paši negrib izrakt to kādā ezerā. Protams, ka tas nav pareizi, jo ūdensrozes tomēr ir jāsaudzē un neaug jau viņas savvaļā nemaz tik daudz. Otrs aspekts, atlasīti un kultivēti tiek labākie eksemplāri, un tātad kultūrā tiek pavairoti īpatņi ar lielākiem ziediem, spēcīgākiem ceriem, kas vienā sezonā var producēt līdz 50 ziediem un pat vairāk. Tādas ir arī kultūršķirnes ar baltajiem ziediem.

Ja runājam par Latvijā sastopamajām ūdensrozēm, tad man jāsaka un vienlaikus jābrīdina dīķu iemītnieki, ka esmu atvedusi no Brno botāniskā dārza sērgu, kas saucas Nymphoides peltata. Tā skaisti ziedēja slēgtā baseiniņā, virs ūdens izslējusi mazus zeltainus ziediņus. Ūdensrozi atgādināja vien sirdsveida lapiņas. Iekāroju un paņēmu dažus saknenīšus, ielikusi tos maisiņā ar ūdeni. N. peltata ik pa sprīdim producē stīgas ar saknītēm, kuras peld ūdenī un meklē zemi, kurā iesakņoties. Jānis Rukšāns mani viegli apsmēja, teikdams, ka pie mums tās nepārziemo, jo Lietuva esot galējā ziemeļu robeža. Latvijā tā esot augusi vienā ezerā un ierakstīta Sarkanajā grāmatā, kā 0 (izzudis) grupas augs, un pat latvisks nosaukums tai ir – vairogu palēpe. Internetā lasu: „Latvijā, visticamāk, izzudusi suga. Vienīgajā atradnē Ziemupes apkaimē suga pēdējo reizi redzēta XX gs. 30.gadu beigās. Latvijai ģeogrāfiski tuvākās atradnes mūsdienās ir Nemūnā Lietuvā un Baltkrievijā, kā arī ezeros Smolandē Zviedrijā”. Īstenība izrādījās pavisam citāda. Tā pārziemo. Un kā vēl pārziemo, jo iestādīju tik vien kā vienā podiņā un novietoju siltumnīcā stādu audzēšanas baseinā. Pēc nedēļas mazas lapiņas parādījās arī virs nākamā podiņa – bija aizsūtīta stīga un jau izveidojušās saknītes nākamajam stādiņam. Arī tas man nebija nekāds brīdinājums – es šos divus stādiņus iestādīju dīķi un tagad trešdaļu no ūdens virsmas man klāj šīs dzeltenās briesmas – tikai sākot ar divu metru dziļumu tās vairs nespēj aizsniegt dibenu un tur tad ūdens ir brīvs. Labi, ka man pietika prāta nepiedāvāt tās katalogā. Lai gan – skaistas jau ir. Taču skatos Bakker 2013. gada piedāvājumā un tur ir arī vairogu palēpe. Baseiniņā audzēt var, bet dīķī…

Gribu iedrošināt visus tos, kam ir vēlme redzēt ziedam ūdensrozi, bet nav nevienas ūdenstilpnes un mazu baseiniņu negribas rakt. Šo skaistumu var audzēt pat visai maza izmēra traukos – mucās un muciņās, vannās un vannītēs, zemē ieklātā un ar ūdeni piepildītā plēves iedobē. Viens gan, vajag padomāt par skābekļa piegādi ūdenim, citādi tajā savairojas aļģes, un tad viss skaistums pagalam. Manā lielajā pagalma baseinā (5 m diametrā) tā ir neliela strūklaciņa, kas darbojas cauru vasaru un bagātina ūdeni ar skābekli. 

Ja ūdensrozi iestādām zemē ieraktā bļodā vai toverī, to vislabāk pārziemināt pagrabā. Ūdenim tā nav jāsedz, vienīgi jāraugās, lai zeme neizžūst. Mūsu audzētās ūdensrozes (ap 80 šķirņu) ir ziemcietīgas, nereti tās pat ir iesalušas ledū un tomēr izdzīvojušas. 

Arī stādot dīķi nav jābažījas, ka ūdensrozes izsals, jo Latvijā ledus segas biezums svārstās ap 70 cm, bet ūdensrožu optimālais stādīšanas dziūms ir ap metru. Protams, katrai šķirnei ir savas prasības – lielajai ‘Colosseo’ patiks arī 2 m dziļums un, gadiem ejot, tā pletīsies arvien plašāk un aizņems jau prāvu dīķa virsmu, bet ziedi sasniegs apakštasītes lielumu. Savukārt koši sarkanais ‘Froebeli’ būs apmierināts ar piekrastes siltajiem ūdeņiem un ziedus vislabāk raisīs iestādīts pusmetru dziļumā un seklāk.

Parasti man jautā arī par ūdenslīmeņa svārstībām. Jā, tas jau nu nepatīk nevienam augam, bet ūdensrozes ir apbrīnojamas izdzīvotājas arī ekstremālos apstākļos. Pirms vairākiem gadiem nolēmām tīrīt dīķi un nolaidām ūdeni. Pēc mēneša sākās darbi un tikai tad ieraudzījām niedrēs ieslēptu un neizraktu ‘Cardinal’ puduri. Gan niedres zaļoja, gan ūdensrožu lapas gulēja uz grunts, bet bija zaļas un pat producēja jaunas lapiņas. Tas tikai pierāda, ka var sūtīt ūdensrozes pa pastu un tām nekas nekaitēs, jo galvenais jau ir saknenim nodrošināt mitrumu.