Zilās vizbulītes, baltie un dzeltenie vizbuļi

Guna Rukšāne,  zemnieku saimniecībā “Jaunrūjas” 

Visas virsrakstā minētās puķītes mēs ikdienā saucam par vizbulītēm, tikai pieliekam klāt attiecīgo krāsu. Tad ir skaidrs, kādās vizbulītēs bērns grib doties. Savu vienīgo , tādu riktīgo pērienu no tēva ar siksnu arī esmu saņēmusi saistībā ar vizbulītēm: „Bet es iešu vizbulītēs, iešu vizbulītēs, vizbulītēs…” Tomēr spītība nelīdzēja un tā arī es netiku lasīt vizbulītes – laikam jau tēvam bija bail laist meitu vienu uz visai patālo Vaidavas pakrasti, kur tās auga. 

Savu nosaukumu Hepatica (no grieķu val. hepar – aknas), vizbulītes ieguva no trīsdaivainās lapu formas, kas līdzinās cilvēka aknām. Jau no seniem laikiem tās tika izmantotas aknu, nieru un žultspūšļa slimību ārstēšanai. Brīvārsts Artūrs Tereško savā atkārtotajā izdevumā „Dieva dārza ārstniecības augi”(2014) gan brīdina nelietot svaigas vizbulīšu lapas un ziedus, jo nežāvētas tās ir indīgas. Tomēr izžāvētas un pareizi lietotas ir lielisks ārstnieciskais augs.

Eiropas zilo vizbulīšu varietāšu ziediem vairāk raksturīgas zilās nokrāsās. Marta beigās un aprīļa sākumā, kad koki vēl kaili, tās saulainās dienās kā mazi mākonīši rada dzīvīgumu mežā. Savukārt Ziemeļameriks mežos, koku piekājēs biežāk atrodamas rozā, lavandas vai baltā tērpušās vizbulītes  (Hepatica acutiloba). Tomēr visvairāk nokrāsu un formu vizbulītes pagājušā gadsimta otrajā pusē tika atrastas Japānā. Tur savvaļā sastopamā pildīto un puspildīto formu dažādība iespējams ir viens no iemesliem, kāpēc tieši Japānā un nevis Rietumeiropā vai Amerikā ir tik liela aizraušanās ar vizbulīšu selekciju. Taču ārkārtīgi skaisto ārzemnieču – Japānas vizbulīšu audzēšana Latvijā gan varētu būt problemātiska. Eiropā tās audzē tā saucamajās alpu mājās, kas patiesībā ir mazas neapkurināmas siltumnīcas, kur iekārtots akmensdārzs. Japānas vizbulītes nav tik ziemcietīgas kā mūsējas un ziemā var izturēt ne vairāk kā – 10° grādus. Tomēr Latvijā jau piecus gadus Japānas vizbulītes audzē Juris Egle – zem ābeles tās jūtas labi, vien kailsalā nākas segt ar sausām lapām. Pret pārlieku mitrumu vasarā viņš izmanto jumtiņu. 

Vizbulītēm puķu mīlētāju vidū ir grūti audzējamu ziedu reputācija, taču tas gluži neatbilst patiesībai. Vizbulītes nav no tiem augiem, kas ir viegli un ātri ir pavairojamas, un aug arī lēnām, taču Latvijas zilā vizbulīte un tās formas īpašas problēmas audzēšanas ziņā nerada. Ja vien tās tiks iestādītas lapu koku pavēnī, trūdvielām bagātā, labi drenētā augsnē. Nedaudz lielāka augumā ir  Transilvānijas vizbulīte , tā Latvijā jūtas labi. Domājams, ka arī Amerikas vizbulīte pie mums varētu augt gluži labi. 

Vairākās Eiropas valstīs vizbulītes ir aizliegts rakt savvaļā, bet pie mums to vēl ir daudz un tā nu es mudinu ikvienu interesentu doties uz mežu meklēt interesantas krāsas un formas, tā kļūstot par selekcionāru. Grobiņas apkārtnē daudzas interesantas zilās vizbulītes formas ir atradis jau pieminētais Juris Egle – ‘Agra’ (ziedi gaiši purpura, gandrīz balti), ‘Maigums’ (izteikti divkrāsaina),  ‘Elkukalns’ (daļēji pildīti, 16 ziedlapiņas), ‘Grobiņas Baltā’ (tīri balta), ‘Mežrozīte’ (maigi rožainā krāsā, ar platām ziedlapiņām), ‘Kapsēde’ , ‘Lieliskā’ , ‘Raiba’ un citas.

Zinu arī vairākus cilvēkus tepat Straupē un Raiskumā, kuru dārzus rotā vizbulītes baltās, sārtās un purpura krāsās. Arī es pagājušā gada pavasarī atradu vairākas lieliskas sarkanās un rozā vizbulītes, kuras rūpīgi izraku ar  visu zemi un iestādīju dārza malā zem lazdām.  Diemžēl līdz veģetatīvai pavairošanai jāgaida apmēram pieci gadi, šai laikā varēs redzēt, vai atrastās formas ir stabilas un labi vairojas. Tagad man ir āķis lūpā un drīz atkal došos paklaiņot pa Braslas krastiem.

Dārzos tiek audzēta arī vizbulītes pildītā forma ar sarkaniem ziediem ‘Rubra Plena’ – tā joprojām ir dārga, bet, ja salīdzina ar Japānas vizbulīšu šķirnēm, kuras maksā līdz 1000 eiro – tad tas ir pilnīgi par velti. 

Balto un dzelteno vizbuli botāniķi ir atstājuši anemoņu ģintī (tur bija arī vizbulītes) un tās mūsu mitrajos lapu koku mežos, arī upju pakrastēs aug tieši tāpat kā vizbulītes. Arī vizbuļiem ir atrastas bezgala daudz varietātes. Skaisti lavandzilas –  ‘Alleni’ un ‘Mart’s Blue’, mazliet gaišāka – ‘Robinsoniana’, bet īpaši skaista ir pildītā baltā ‘Vestal’. Igauņu skolotājs Taavi Tuulik bioloģijas stundas bieži noturēja brīvā dabā Hijumā salā. Tur viņš ar skolēnu līdzdalību atrada daudzas unikālas dzeltenā vizbuļa variācijas. Izraktas un pavairotas, tās tagad nes pasaulē Igaunijas vārdu (www.rarebulbs.lv). Jāpiezīmē gan, ka daudzveidība, ieskaitot pildītās formas, parādījās pēc Černobiļas atomstacijas katastrofas. Faktiski jau tas nav nekas unikāls – ļoti daudzas flokšu, liliju, peoniju un citu puķu šķirnes ar radiācijas palīdzību iegūst neparastas formas, par kurām gan es teiktu – nu interesantas, bet savā dārzā es tās diez vai audzētu.

Vizbulītes un vizbuļus pie mums apdraud sēņu slimība, kas sastopama arī savvaļā. Tā īsā laikā var pārņemt un iznīcināt visu kolekciju. Inficētie gumi pirmajā gadā it kā piebriest, kļūst resnāki. Nākamajā gadā tie pārklājas ar baltu sēņotni, bet vizbulīšu vietā no zemes izlien nelielas, tumši brūnas sēnītes. Inficēto zemi lāpstas dziļumā izrok un sadedzina.

Agrāk, kad meteoroloģiskā dienesta vēl nebija, zemnieki zināja – kad sāk ziedēt vizbulītes, drīz būs jāķeras pie zemes darbiem – jāsēj un jāstāda.